Darbs svētku dienās

Darba likuma 144. pantā noteikts darba devēja ierobežojums nodarbināt darbinieku likumā noteiktās svētku dienās. Darba likumā ir noteikts ierobežojums, bet ne aizliegums, t.i., darba devējs likumā paredzētos gadījumos var darbinieku nodarbināt svētku dienās.

Darba likumā svētku dienu uzskaitījums nav norādīts. Lai nodrošinātu minētā panta noteikumu, darba devējam jāpiemēro speciālais likums "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām", kura 1. pantā uzskaitītas Latvijas Republikas noteiktās svētku dienas:

• 1. janvāris – Jaungada diena,
• Lielā Piektdiena un pirmās Lieldienas, otro Lieldienu diena,
• 1. maijs – Darba svētki, Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena,
• 4. maijs – Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena,
• maija otrā svētdiena – Mātes diena,
• Vasarsvētki,
• 23. jūnijs – Līgo diena,
• 24. jūnijs – Jāņu diena (vasaras saulgrieži),
• Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku noslēguma diena,
• 18. novembris – Latvijas Republikas proklamēšanas diena,
• 24., 25. un 26. decembris – Ziemassvētki (ziemas saulgrieži),
• 31. decembris – Vecgada diena.

Īpaša uzmanība jāpievērš nosacījuma formulējumam: ja svētku dienas – 4. maijs un 18. novembris – iekrīt sestdienā vai svētdienā, nākamā darbdiena tiek noteikta kā brīvdiena. Tas nozīmē, ka darbiniekiem tās var būt atšķirīgas dienas atkarībā no katram darbiniekam noteiktās darba laika organizācijas.

Likumā šāds nosacījums attiecas tikai uz minētajiem diviem svētku dienu datumiem, taču darba devēji lokālajos normatīvajos aktos var noteikt darbiniekiem labvēlīgākus apstākļus, nekā tas noteikts likumā, un paredzēt šādu brīvdienu noteikšanu arī citos līdzvērtīgos gadījumos.

Darba likumā paredzēts īpašs gadījums, kad darba devējs var nodarbināt darbinieku svētku dienā – lai nodrošinātu uzņēmuma nepārtrauktu darba gaitu.

Ja šāda nepieciešamība uzņēmumā ir pastāvīga, par to darbinieks jāinformē savlaikus. Lai nebūtu pārpratumi, ieteicams to darīt jau personāla atlases procesā, informējot pretendentu par uzņēmuma darba režīmu.

Otrs svarīgs nosacījums, par ko pusēm jāvienojas, ir kompensācija par darbu svētku dienā. Likums paredz divu veidu kompensāciju:

• atpūta citā nedēļas dienā,
• atbilstošas atlīdzības izmaksa.

Lai nerastos strīdi par piemērojamo kompensācijas veidu, pusēm par to jāvienojas, pirms darbinieks tiek nodarbināts svētku dienā. Ja darbinieka nodarbināšana svētku dienā ir pastāvīga (saskaņā ar maiņu vai darba grafiku), tad puses var vienoties par kompensācijas veidu, kas būs attiecināms uz visiem gadījumiem līdz brīdim, kad puses vienosies par cita veida kompensāciju. Ja nodarbināšana svētku dienā ir atsevišķs gadījums uzņēmumā, tad pusēm jāvienojas par konkrēto kompensācijas veidu pirms attiecīgās darbinieka nodarbināšanas. Vienošanās procesā pusēm jāņem vērā otras puses vēlmes un iespējas.

Ja puses vienojas par kompensācijas veidu – atpūta citā nedēļas dienā, tad šī kompensējamā diena būs vēl papildus jau darbiniekam pienākošajām brīvdienām.

Ja puses vienojas par kompensācijas veidu – atbilstošas atlīdzības izmaksa, tad darba devēja pienākums ir ievērot Darba likuma 68. pantu. Kā minimums – veikt izmaksu panta pirmajā daļā noteiktajā apmērā: 100 procentu apmērā no darbiniekam noteiktās stundas vai dienas algas likmes, bet, ja nolīgta akorda alga, – ne mazāk kā 100 procentu apmērā no izcenojuma par paveiktā darba daudzumu. Darba likuma  68. panta otrajā daļā paredzēts, ka darba devējs var arī noteikt lokālajā normatīvajā aktā darbiniekam labākus apstākļus, t.i., lielāku piemaksas apmēru, nekā iepriekš minēts.

Darba likuma komentāri