Ņemot vērā to, ka COVID-19 infekcijas izplatīšanās rezultātā Latvijas Republikā ir izsludināts ārkārtas stāvoklis, ZAB "Ellex Kļaviņš" ir apkopojis būtiskākos jautājumus, kas ir jāņem vērā darba devējiem.
Skaidro Irina Kostina, Asociētā Partnere, Darba tiesību prakses grupas vadītāja:
Apkopotā informācija ir sagatavota 16.03.2020., balstoties uz 12.03.2020. Ministru kabineta rīkojumu par ārkārtējās situācijas izsludināšanu un tā 13.03.2020. grozījumiem (turpmāk – Rīkojums), kas nosaka ārkārtas situāciju valstī laika posmā no 2020. gada 13. marta līdz 14. aprīlim. Tāpēc lūdzam darba devējus sekot līdzi jaunākajai informācijai, kuru publicē Slimību profilakses un kontroles centrs.
[1] Darba devējiem, ievērojot katra uzņēmuma darbības specifiku, ir jācenšas organizēt darba izpildi attālināti. Minētais nozīmē, ka darba devējam ir jāvienojas ar darbinieku par darba izpildi no mājām, nodrošinot darba izpildei nepieciešamos rīkus un līdzekļus. Gadījumā, ja esošie darba līgumi paredz iespēju darba devējam norīkot darbinieku darbam no mājām, atsevišķa vienošanās nav nepieciešama.
[2] Darba devējiem iespēju robežās ir ieteikts atcelt, pārcelt vai neplānot darba braucienus un komandējumus uz COVID-19 skartajām valstīm un teritorijām (COVID-19 skarto valstu un teritoriju saraksts atrodams saitē: https://spkc.gov.lv/lv/aktualitates/get/nid/769);
Ja darba devējs sūta darbinieku darba braucienā vai komandējumā uz COVID-19 skartajām valstīm un teritorijām, darbiniekam saskaņā ar Darba aizsardzības likuma 18. panta pirmās daļas 1. punktu ir tiesības atteikties no darba veikšanas, ja attiecīgā darba veikšana rada vai var radīt risku nodarbinātā vai citu personu drošībai un veselībai un šāds risks nav novēršams citādā veidā.
Ja darba devējs būs tomēr nosūtījis darbinieku darba braucienā vai komandējumā uz COVID-19 skartajām valstīm un teritorijām:
(a) darbiniekam pēc atgriešanās ir nozīmējama 14 dienu ilga karantīna, kas saskaņā ar Darba likuma 74. panta otro daļu būs uzskatāma par dīkstāvi, kuras laikā saglabājama darba samaksa. Minētais neattiecas uz transporta un pasažieru pārvadājumu pakalpojumu sniedzēju darbiniekiem, kuri atgriežas no darba braucieniem un komandējumiem, ja viņiem nav novērojamas akūtas elpošanas ceļu infekcijas pazīmes un viņi nav atzīti par kontaktpersonām;
(b) ja darbinieks nevarēs atgriezties Latvijas Republikā noteikto ceļošanas ierobežojumu dēļ vai tāpēc, ka ārvalstī ir norīkots karantīnā, darba devējam būtu pienākums darbiniekam izmaksāt kompensāciju par papildu izdevumiem vai dienas naudu par šo laiku periodu, kā arī segt citus izdevumus, tai skaitā, ceļošanās, pirms atgriešanās Latvijas Republikā saskaņā ar Ministru kabineta 12.10.2010. noteikumiem Nr. 969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” 20.2. punktu.
[3] Darba devējam ir pienākums nodrošināt, ka darbos, kas saistīti ar iespējamu risku citu cilvēku veselībai, netiktu nodarbinātas personas ar akūtas elpceļu infekcijas simptomiem. Minētais nozīmē, ka darba devējam aizdomu gadījumā ir pienākums darbinieku norīkot veikt veselības pārbaudi saskaņā ar Darba likuma 82. panta pirmo daļu. Darbinieku drīkstēs pielaist darba pienākumu izpildei tikai pēc ārsta atzinuma saņemšanas par akūtas elpceļu infekcijas neesamību.
[4] Ja darbinieks tomēr ir devies atvaļinājuma braucienā uz COVID-19 skartajām valstīm un teritorijām, saskaņā ar Rīkojumu personai ir jāveic pašizolēšanās, kas ir obligāta. Tomēr, ja darbinieks nav vienojies ar darba devēju par savu darba pienākumu veikšanu no mājām karantīnas periodā un viņam nav izsniegta darbnespējas lapa, darba devējam saskaņā ar Darba likuma 58. pantu ir tiesības darbinieku atstādināt no darba pienākumu veikšanas, neizmaksājot darba samaksu, ja darbinieka neatstādināšana var kaitēt trešo personu drošībai un veselībai.
Ja darbinieks bija devies atvaļinājuma braucienā uz COVID-19 skartajām valstīm un teritorijām un nevar atgriezties Latvijas Republikā noteikto ceļošanas ierobežojumu dēļ vai tāpēc, ka ārvalstī ir norīkots karantīnā, darba devējam ir tiesības neierašanos darbā atzīt par attaisnotu, tomēr nav pienākuma maksāt darba samaksu par šo laiku.
[5] Ja darba devējs izlemj uz laiku slēgt darba vietu, pārtraukt saimniecisko darbību un nevar nodrošināt, ka darbinieki var izpildīt savus darba pienākumus attālināti, darba devējam ir pienākums darbiniekus norīkot dīkstāvē saskaņā ar Darba likuma 74. panta otro daļu, saglabājot darba samaksu.
Darba devējs nav tiesīgs šādā gadījumā ar rīkojumu sūtīt darbinieku ikgadējā apmaksātajā atvaļinājumā vai bezalgas atvaļinājumā, ja ar darbinieku nav panākta šāda vienošanās.
[6] Tā kā saskaņā ar Rīkojumu ir aizliegti publiski pasākumi, tiem darba devējiem, kuri šī aizlieguma dēļ atceļ pasākumus, izrādes, koncertus u.tml. un nevar norīkot darbiniekus citu darbu izpildē, ir jānorīko darbinieki dīkstāvē saskaņā ar Darba likuma 74. panta otro daļu, saglabājot darba samaksu.
Avots: Ellex Kļaviņš
