Virsstundu darba kompensācijas izmaiņas, noilguma termiņa izņēmumi, darba devēja iespējas par papildu pārtraukumiem

Noilguma termiņam ir ļoti liela nozīme situācijās, kad starp darbinieku un darba devēju izveidojies strīds un to nevar atrisināt savstarpējā ceļā, bet kāda no pusēm ar prasības pieteikumu vēršas tiesā. Praksē biežāk tie ir darbinieki, kas nav apmierināti ar kādu darba devēja rīcību, un tāpēc savu interešu aizsardzībai vēršas galējā instancē – tiesā. Darba likumā ir norādīts vispārējais noilguma termiņš. Kādi ir iespējami izņēmumi un to termiņi? Atbildi uz šo jautājumu sniedz juriste Karīna Platā, komentējot Darba likuma 31. pantu «Noilguma termiņš».

Savukārt juriste Rita Dindune vērš uzmanību piemaksām, kas saistītas ar īpašo risku, un likuma pēdējo grozījumu normām, piemēram, par virsstundu darba kompensēšanu, papildu pārtraukumiem darbā, darbinieka diskriminējošu ierobežojumu.

Darba aizsardzības likumā un Darba likumā ir ietverts definējums darbam, kas saistīts ar īpašu risku: tas ir darbs, kas saskaņā ar darba vides risku novērtējumu saistīts ar paaugstinātu psiholoģisko vai fizisko slodzi vai paaugstinātu risku darbinieka drošībai un veselībai, ko nevar novērst vai samazināt līdz pieļaujamam līmenim ar citiem darba aizsardzības pasākumiem. Kādi ir darba devēja pienākumi, ja atsevišķās darba vietās tiek konstatēts īpašais risks? Kad darbiniekam var noteikt piemaksu? Piemēri, ar kādām aktivitātēm un pasākumiem iespējams īpašos apstākļus samazināt vai novērst. (66. pants «Piemaksa par darbu, kas saistīts ar īpašu risku»)

Kāda ir virsstundu darba kompensēšanas norma atbilstoši Darba likuma pēdējiem grozījumiem? Kādi ir jaunie termiņi, kādos darbiniekam jāsaņem (jāizmanto) apmaksāta atpūta atbilstoši nostrādātajam virsstundu darbam? Kādos gadījumos var atkāpties no noteiktās vispārīgās kārtības? (136. pants «Virsstundu darbs»)

Aizliegumam pārtraukuma laikā atstāt darba vietu jābūt pietiekami pamatotam. Ja pārtraukuma laikā darbiniekam ir noteikts aizliegums atstāt savu darba vietu un darbinieks šo laikposmu nevar izmantot pēc sava ieskata, šāds pārtraukums ieskaitāms darba laikā. Kādā gadījumā to var uzskatīt par diskriminējošu? (145. pants «Pārtraukumi darbā»)

Latvijas normatīvie akti neuzskaita gadījumus, kad attiecībā uz konkrēto darbinieku var atkāpties no Darba likuma normām par darba laiku un atpūtas organizāciju. Aicinājums ņemt vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu. Kādas atkāpes no noteiktajiem darba laika organizācijas principiem ir piemērojamas?  (148. pants «Darba laika organizēšanas īpašie noteikumi»)

Ikgadējo apmaksāto papildatvaļinājumu par kārtējo gadu piešķir un to izmanto līdz nākamā gada ikgadējam apmaksātajam atvaļinājumam. Kā darba devējs var noteikt precīzāku papildatvaļinājuma izmantošanas kārtību? Ko var secināt no jaunās normas, to loģiski interpretējot un pielāgojot praksei? (151. pants «Papildatvaļinājums»)