Tiesu prakses atziņas civilprocesa jautājumos

Tiesu prakses atziņas civilprocesa jautājumos
Tiesu praksē un judikatūrā aktuāli Civilprocesa likuma piemērošanas jautājumi ir vērā ņemami gan praktiķiem, gan teorētiķiem.
Foto: AdobeStock

Lūkojoties uz Civilprocesa likuma garo grozījumu sarakstu, ir sajūta, ka tas, gluži tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatavs jeb, runājot Raiņa vārdiem, – pastāvēs, kas pārvērtīsies[1]. Attiecīgi arī Civilprocesa likuma piemērošanas praksē problēmjautājumi vienmēr ir aktuāli un vērā ņemami visiem – gan praktiķiem, gan teorētiķiem.

Viens no priekšnoteikumiem, lai tiktu ierosināta lieta saskaņā ar celto prasību vai pieņemta izskatīšanai blakus, apelācijas vai kasācijas sūdzības, ir saskaņā ar Civilprocesa likuma 34. pantu, 4441. pantu un 458. pantu pareizi aprēķināta un samaksāta valsts nodeva vai drošības nauda. Tāpat viena no būtiskākajām tiesībām, ko piešķir Civilprocesa likums, ir lietu vinnējušās puses tiesība uz tiesāšanās izdevumu atlīdzinājumu no otras puses. Tomēr ne vienmēr ir pilnīgi skaidrs, cik liela valsts nodeva maksājama, kā arī izrādās, ka, kaut prāva vinnēta, tiesāšanās izdevumi no zaudējušās puses tomēr netiek piedzīti.

2018. gada 29. janvārī LR AT Civillietu departaments izskatīja rakstveida procesā Finanšu ministrijas kasācijas sūdzību ar Rīgas apgabaltiesas Spriedumu (pieejams http://at.gov.lv/lv/judikatura/judikaturas-nolemumu-arhivs/civillietu-departaments/hronologiska-seciba?year=2018). Izskatot kasācijas sūdzību, departaments atcēla spriedumu daļā par tiesāšanās izdevumu piedziņu no atbildētāja par labu prasītājam, taču nenodeva lietu šajā daļā jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai. Pārējā kasācijas sūdzības daļā departaments jau rīcības sēdē atteica ierosināt kasācijas tiesvedību.

Prasītāja cēla tiesā prasību pret Latvijas valsti Finanšu ministrijas personā par mantošanas tiesību un īpašuma tiesību atzīšanu. Izskatot prasību, apelācijas instances tiesa prasību apmierināja, vienlaikus piedzenot no atbildētāja par labu prasītājai tiesāšanās izdevumus. Minētais pēc vispārīgā principa atbilst CPL 41. panta pirmās daļas noteikumiem, no kuriem izriet tiesas izdevumu atlīdzināšanas jēga un mērķis – izdevumi par tiesvedības procesu ir jāmaksā tam, kurš ir vainojams šo izmaksu radīšanā. Atbildētājam ir jācieš tiesas izdevumi, ja viņš devis iemeslu pamatotas prasības celšanai, un personai, kas cietusi no tiesību aizskāruma, nav jācieš izdevumi, kas radušies šī tiesību aizskāruma novēršanas procesā. Parasti atbilstoši prasības tiesvedības būtībai atbildētājs lietā ir arī tas, kas vainojams prasītāja tiesību aizskārumā.

Tomēr ir atsevišķi izņēmuma gadījumi, kad persona, kura ir atbildētāja statusā, nav vainojama prasītāja tiesību aizskārumā, proti, kad persona var iegūt kādu mantisku labumu tikai prasības kārtībā un kad šī labuma iegūšana ir atkarīga vienīgi no paša prasītāja izvēles un rīcības, nevis no atbildētāja.

Tādējādi Civilprocesa likuma 41. panta pirmās daļas pirmajā teikumā ietvertā tiesību norma nav piemērojama gadījumos, kad persona, kura ir atbildētājas procesuālajā statusā, nav aizskārusi prasītāja tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses un nav devusi iemeslu prasītājam prasības celšanai.

Jāatzīst, ka konkrētais gadījums ir tieši tāds, jo Latvijas valsts prasītājas mantojuma tiesības līdz prasības celšanai nebija ne aizskārusi, ne arī apstrīdējusi iepriekšminēto tiesību normu izpratnē. Prasība pret Finanšu ministriju ir vērsta, jo mantojuma masā ietilpstošais dzīvoklis sakarā ar mantinieku nepieteikšanos mantojuma lietā izsludinātajā trīs mēnešu termiņā tika atzīts par bezmantinieka mantu, kas saskaņā ar CL 416. pantu piekrīt valstij. Būtiski, ka valsts nevar izvēlēties – pieņemt kādu bezmantinieka mantu vai nē. CL 416. pants imperatīvā formā paredz, ka bezmantinieka manta ir piekritīga valstij. Minētais nodrošina zināmu civiltiesisko stabilitāti gadījumos, kad mantojuma atstājējam mantinieki nav palikuši, nav ieradušies vai nav pierādījuši savas mantojuma tiesības. Savukārt gadījumā, ja mantinieki tomēr ir bijuši, tikai kaut kāda iemesla dēļ nav laikus pie zvērināta notāra nokārtojuši savas mantojuma tiesības, mantinieku tiesību aizsardzība ir iespējama vien prasības kārtībā, apstrīdot taisīto aktu par mantojuma lietas izbeigšanu. Tāpēc arī konkrētajā lietā prasītāja cēla prasību, kas ir priekšnoteikums īpašuma tiesību pārejai mantiniecei. Taču valsts nav vainojama pie tā, ka mantojuma atstājēja mantinieki nebija izteikuši gribu pieņemt mantojumu zvērināta notāra uzsāktajā lietā un turpmākā mantojuma iegūšana bija risināma tiesā prasības kārtībā. Šādos apstākļos ar mantojuma iegūšanu saistītie izdevumi ir jāuzņemas pašiem mantiniekiem neatkarīgi no tā, vai nodevas maksājamas pie notāra vai tiesā. Tāpēc departaments pamatoti secināja, ka Latvijas valsts nebija izdarījusi nekādas darbības, kas aizskartu prasītājas ar likumu aizsargātās tiesības vai intereses, tāpēc apelācijas instances tiesai nebija pamata tiesas izdevumu piedziņai no Latvijas valsts Finanšu ministrijas personā prasītājas labā. Jāatzīmē, ka šajā jautājumā jau iepriekš tiesas ir izteikušas līdzīgas atziņas (sk., piem., Liepājas tiesas 2015. gada 20. maija Spriedums lietā Nr. C20134215, Rīgas apgabaltiesas 2015. gada 19. jūnija Spriedums lietā Nr. C04174814, LR AT Civillietu tiesu palātas 2014. gada 8. aprīļa Spriedums lietā Nr. C04308710, pieejami: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/nolemumi).

 

Tiesvedības rokasgrāmata

 

 

   Tiesvedības rokasgrāmata

 

 


12. Tiesu prakses atziņas

12.11. Tiesu prakses atziņas civilprocesa jautājumos II


 
  1. ^ Rainis, Jānis, 1865–1929: Zelta zirgs: Saulgriežu pasaka 5 cēl. /Rainis. Rīga : Zvaigzne ABC, [2004]. Piektais cēliens, 14. skats.